Ar cieņu pret bērnu

Ar ko bērns atšķiras no pieaugušā?
Manuprāt – atšķirību ir tikai divas: mazs ķermenis un pieredzes trūkums.
Mazs ķermenis neļauj rīkoties kā pieaugušajam: te sēžamvieta nosver, te rociņas vēl nav tik veiklas kā lielajiem, te kājiņas ir par īsu, lai paspētu līdzi pieaugušajam… Vārdu sakot – problēmas.
Tas pats attiecas arī uz pieredzi.
Kam mums vispār vajadzīga pieredze?
Lai salīdzinātu situācijas un notikumus, kas notikuši iepriekš, ar to, kas notiek tagad. Salīdzināt un pieņemt lēmumus, balstoties uz pieredzi.
Neticat?
Atcerieties, kā jūs nosakāt – labi vai slikti, dārgi vai lēti, par agru vai par vēlu, vai tieši laikā. Lūk, mēs salīdzinām.
Bet bērnam trūkst datu.
Nav ar ko salīdzināt.
No tā arī rodas kļūdas.
Un kā rakstniece, kas raksta bērnu pasakas – PŪCES PASAKAS / OWLS TALES, es savu uzdevumu redzu tieši tajā, lai šo tukšumu aizpildītu. Dot mazajam cilvēkam tos datus, kuru viņam pietrūkst.
Jā, ir vēl viena nianse: dati ir jāsniedz tā, lai būtu interesanti! Lasīšanai jābūt “garšīgai”! Tā, lai mute siekalotos.
Tad, ja nav savas pieredzes, bērns ņems par paraugu pasaku varoņa pieredzi. Un izmantos pasaku stāstus, lai iemācītos saprast, kas ir “labi” un kas ir “slikti”.
Tas arī ir – cieņa pret bērnu.